Žēl, ka sistēmai vienaldzīgs psihologu viedoklis par bērnu gatavību atlaist mammu uz darbu. Tad jau pēc katra bērna sievietei nāktos jaunu darbu meklēt. Vai kļūt par mājās sēdētāju, ja ir vīrs, kas nopelna pietiekami? Jūtu līdzi sievietēm, kam nākas šo lēmumu pieņemt, laist (nekādā gadījumā neizmantotu vārdu 'iegrūst') bērnu no pusotra gada bd, jo lēmums nav viegls, bet arī izvēles īpaši nav. Gaidu to brīdi ar smagu sirdi, tāpēc gribētu dzirdēt vairāk pozitīvas pieredzes un atbalsta. Manai vecākajai meitai, piemēram, no 2.5 gadiem bd nāca ļoti par labu valodas attīstībai. 

Ir pieredze-  bērnu mēģināju palaist bd no 1.5 gadiem. Nekas no tā nesanāca, jo bērns raudāja,  daudz slimoja , nepierada. Biju nomocījusis gan es, gan bērns. Darbu arī gribējās saglabāt. Risinājums bija tāds, ka meklēju aukli . Paveicās, ka tā bija no radu saimes. Bērns mājās dzīvodams izmainījās kā diena pret nakti, arī neslimoja vairs. Nākošais mēģinājums laist bd bija divus mēnešus pirms 3 g jubilejas. Tā pa īstam pierada apmēram 2 mēnešu laikā un tagad ir kārtīgs bērndārznieks.
Tā kā mīļās māmiņas , nu nevar darbu likt pirmajā vietā , vispirms ir bērna labsajūta un interese. Ja nu tiešām bērnu audzina viena un nav neviena, kas piepalīdz, tad tas būtu attaisnojams. Bet citādi... Šajā gadījumā manuprāt vārds "iegrūst bērnudārzā" tiešām ir precīzāks, jo no laba prāta tas bērns tur neietu.

Ir pieredze ne ar savu bernu bet ar drauga :) bet nu dzivojam visi kopa.

mazajam bija 1,5 gadi sakuma bija minimali asaras un pardzivojumi ..bet nu man ir ta ka mes majas loti daudz runajam visu skaidrojam taka ja nemaldos 3 diena jau vis bija ok..es skaidri majas pastastiju mazajam to ka ta vajag ,ka tur ir forsi un  jautri...un auklites "tantes "ari ir super :D

taka pieredze ir laba ,slimojam pa 3 menesiem 1 reizi un viis ,un ar to slimosanu ari bija ta ka man pasai draudzene meitu tuntuloja ka kautkadu sniegaviru 3dzemperi kurtkas sales u.t.t mums ta nav ,censos parak neparspilet ar drebem un ari loti daudz laika mazais pavada ara un es domaju ka tapec ar neslimojam :)

VIENIGI nepatika tas ka pierada darzinja pie saldumiem jo mums majas edam veseligu partiku un tad pec darzinja paradijas velme pec konfektem u.t.t bet ar to ari tikam gala un zobi ari vesali :)

kad ies skola tad ari vares sev pirkt dazadas konfektes un cipsus bet pagaidam mes nezinam kas tas tads cipsi ir :D

> Vita Dūra

Inese, Visam -50% raksta ko minu visur-es labprāt būtu mājās, jo kā pedagogs zinu, ka tik amzu nebūtu vēlams laist, bet es audzinu viena,kas mūs uzturēs? Es labprāt vispār tik bērnus audzinātu.

Paldies, Fēbe, es jaua r esmus trādājusi ar tik maziņiem, bet, tagad esot lauka otrā pusē, ir pilnīgi cits skatījums un sajūtas...

es ar diviem un treso stavokli paliku viena, kad mazais piedzima vienalga palaidu tikai no cetriem gadiem. Neslepsu bija gruti. Bet visu var izdomat. Bet tu ka mamma pati zini, kas ir labakais tavam bernam.

Man pluss ir tas,ka mazais ir komunikabls, labi rūdīts, nav tuntolēts.

Bērns no manas esības blakus nepaēdīs un īre un komunālie paši nenomaksāsies. Bērns slimos arī tad, ja nebūs pilnvērtīga pārtika utt. No kā tad dzīvot, rodas jautājums? Labprāt auklētu regulāri kādu mazo klāt, bet neesmu Rīgā, kur būtu tāda iespēja un liela daļa grib,lai brauc pie viņiem, kas ir loģiski. Piekrītu teiktajam,ka valstij neinteresē psiholoģiski,kad būtu labāk mammu laist darbā. Dānijā, ja nemaldos, mammas līdz 5 gadi var sēdēt mājās, vai 3,ja nemaldos. Un bērna tēvam plusā jāmaksā arī bērna mātei uzturnauda. Latvijā tas nevienu neskar.

Arī, ja būtu aukle, tā jau nav mamma, tik tas,ka bērns ir mājās.