Kā bija Jums,kad mazais sāka iet dārziņā? - Форум дискуссий - Atverskapi.lv

Kā bija Jums,kad mazais sāka iet dārziņā?

Man tikko pazvanīja no b/d, ka ar 5 februāri varam iet dārziņā... Tad mums būs 1,6... Mazliet apskrējās dūša. Zinu pēc savas darba pieredzes kā ir mazajiem ķipariem sākt iet dārziņā. Mazais pie manis tā pieradis,ka staigā līdzi pat uz virtuvi... Itkā jau ir komunikabls, viss ok,bet kā Jūs tikāt galā ar to,ak aizvediet un mazais paliek raudam. Man liekas, ka pati raudāšu un nespēšu normāli pastrādāt :/

Cik ilgā laikā Jūsu mazie adaptējās?


45 Ответы


> Vita Dūra

Es būšu no riebīgajām mammām jun laicīgi brīdināšu. Pati esmu bijusi audzinātāja, esmu bijusi drausmīgos kolektīvos...

tur jāseko līdzi ar visām četrām, kas un kā. Un ieteiktu bērnam stiprināt imunitāti, kā jau augstāk meitene teica, ka bērni slimo bieži, un mazi bērni ātri viens otru inficē. Noderēs gan vitamīns C, gan zivju eļļa utt :)


Es savus bērnus dārziņā sāku laist no 1,5gada.

Ar meitiņu bija grūtāk, sākumā negribēja palikt un t.t., tad pati knapi asaras valdīju, bet aptuveni pēc mēneša bija ok.

Ar dēlu, savukārt, bija pat varētu teikt kurioza situācija. Aizvedu pirmajā dienā, pati biju vairāk uztraukusies kā viņš. Noģērbāmies, dēls pieķērās pie rokas audzinātājai un iegāja grupiņā neatskatījies. Kad atnācu pakaļ, negribēja iet uz mājām, bija jāpierunā, labāk patika spēlēties ar citiem bērniem. Man pat kauns palika, domāju, ko par to padomās audzinātājas, varbūt mājās slikti izturas un t.t., ka negrib iet. Smejošs


Nu ceru,ak būs labi ar veselību, jo ptfu ptfu ptfu maz slimo,un ja ir tad krekšķis un kāds iesniņš. Laukos augām, kur te vēsi,te sliti, kaķi suņi :D Baciļu vairāk kā vajag :D Neesmu no tām,kas tur kā siltumnīcā:)


Meitu sāku laist tikai no 3,5 gadu vecuma. Rinda gan pienāca ātrāk, bet ar b/d vadītāju sarunāju, ka pa īstam sākšu vest rudenī. Savukārt ar audzinātāju biju sarunājusi, ka vasarā sīkā šad tad aizies smilšu kastē kopā ar citiem paspēlēties. Sākumā paliku netālu (papļāpāju ar audzinātāju), pēc tam jau aizgāju prom uz 2 h. Tā meita pamazām pierada pie bērnu bara un manas prombūtnes. Līdz tam bija pieradusi katru trešo dienu palikt mājās ar auklīti.

Jārēķinās ar slimošanu. Jārēķinās ar to, ka neizgulējies bērns ir kašķīgāks, raudulīgāks (vakarā jāliek laicīgi gulēt). Ka vakarā, kad mamma iet pakaļ, var visādi izrādīties un pievērst sev uzmanību (bērns ir uzvilcies).

Iesaku laikus noskaidrot b/d dienas režīmu un sākt pie tā bērnu pieradināt jau tagad. Ja ir iespējams, sākumā neatstāt uz gulēšanu (gulēšana svešā vietā bērnus uztrauc vairāk nekā spēlēšanās un ēšana nepazīstamā vidē).


Es savu palaidu, ka viņam bija 1.10.

Pirmās dienas viss bija super un tad sākās...

Tagat to baigi nožēloju, bet tad biju tik apnikusi pa mājām, ka gribēju ātrāk atsākt strādāt un atgriezties cilvēkos.

Pēc mēneša izņēmām ārā un tagat mums ir aukle.

Tagat mazajam ir 2.9 un vēljoprojām mums ir aukle. Tā turpināsim līdz septembrim, kad mazajam būs 3.5 gadi un būs pienākusi arī rinda dārziņā :)


Tieši tā... piekrītu teiktajam, ka mammītei pašai ar prieku bērniņš jāved uz dārziņu, jādomā pozitīvi, ka bērniņam tur labi klājas, nevis jāraizējas, kā viņam tur grūti iet! Dažas mammas ved mazo uz dārziņu ar domu, ka tas taču nekas labs bērnam nav (apm. koncentrācijas nometne utt..., tā man viena pazīstama mamma teica satiekoties pie dārziņa, kad nesa grupiņā raudošo meitiņu:)).., ar raizēm aizvests bērniņš, nedomāju, ka labi jutīsies...

Katram bērniņam individuāli, adaptācijas vecums ļoti atšķiras...

Un svarīgākais jau arī ir audzinātāja, kas viņu sagaida..., man dēliņš arī uzsāka bērnudārzu 1,7 g.v., viņam nepavisam nepatika audzinātājas..., katru rītu histērija (apm. 2 gadus), pati domāju, kāda es slikta mamma, tik maziņu palaist "lielajā" dzīvē utt., bet nepadevos..., jo dēliņš pārstāja raudāt tiklīdz izgāju pa dārziņa durvīm un visu dienu omulīgi uzvedās, labi ēda..., kas liecināja par kādu protestu, nevis neadaptēšanos.

Pēc tam meitiņu laidu dārziņā 2.5 g.v., kad biju pati izstudējusi pirmskolas, sākumskolas pedagoģiju (psiholoģiju).., zināju kā pareizi domāt, kā ieinteresēt un galvenais pašai nebadīties no atlaišanas rītos..., un viss izdevās lieliski ar prieku mums abām.

Mums diezgan svarīgi ir rīta rituāli dārziņā, iepriekš esam vienojušās par 3 bučiņām (ja ne, tad bučošanās var ievilkties uz ilgu laiku:), jau kopš pirmās grupiņas esmu uztaisījusi viņai mūsu ģimenes bildīti filca rāmītī, ko viņa visur nēsā līdzi, arī "atā" parādīšana pa bērnudārza logu (mūsu dārziņā tas ļoti parocīgi sanāk)... manai meitiņa tagad 5 gadiņi, un visi rituāli vēl joprojām darbojas (arī ģimenes bildīte rāmītī "ļoti nomīlēta" visur līdzi).


Mani vairāk strauc tas,ka man jāvēd tieši tur,jo citur nav vietas. Esmu lasījusi nepatīkamas lietas...Varbūt pie reizes- kā ir Olaines "SAULĪTĒ"? Netīk,ka blakus apbedīšanas birojs,tajā pat ēkā - centrs cilvēkiem ar garīgās attīstības tr. Kad vasarā gāju pieteikt-laukumi mazi, nenopļauti... Ja es pati nebūtu pedagogs, varbūt to uztvertu vēsāk,bet tā vide... Tāpēc satraucos.


Mans adaptējās ātri, un vedām pakāpeniski- vienu dienu uz 1 stundu, citu dienu uz 2 un tā pieradinājām pie apstākļiem jaunajiem, atrada draugus, jaunas rotaļas.. un viss ok bija


Izskatās, ka nav nemaz tik traki un tiešām viss atkarīgs no mums pašām :)


Tad jau gan..., Lai gan Olainē neesmu bijusi, bet pēc apraksta diez ko omulīgi neizklausās..., Jums tāda neapskaužama situācija.

Bet grupiņas iekšējā vide varbūt forša?

 

 

11 - 20 с 45